Urālpūce (Strix uralensis)
Īsa vizītkarte
Svars:
tēviņiem 540-730 g | mātītēm 720-1200 g
Garums: 58-62 cm; spārnu pletums 124-134 cm; aste~30 cm
Dzimumbrieduma iestāšanās: ~ gada vecumā
Riesta laiks: februāra beigas - marts
Olu dēšanas/perēšanas laiks: marta vidus - aprīļa vidus
Olu perēšanas ilgums: 27-34 dienas
Pēcnācēju skaits: parasti 2-4, šķiļas laika posmā no aprīļa beigām līdz jūnija sākumam
Dzīves ilgums: 23-24 gadi
Dabiskie ienaidnieki: caunas, lapsas, lielie plēsīgie putni
Sugas statuss Latvijā: Lielākoties sastopama valsts austrumu daļā, bet Daugavas kreisā krasta pusē un Kurzemē reti. Latvijā atrodas urālpūces Eiropas galvenā izplatības areāla dienvidu robeža, aiz kuras suga ir sastopama ļoti reti, galvenokārt tikai kā atsevišķas izolētas populācijas. Latvijā ir sugai piemēroti ekosistēmas un klimatiskie apstākļi, taču pēdējos gados samazinās piemērotu dzīvotņu kvalitāte. Šobrīd valsts teritorijā uzturas ap 500-1500 urālpūču pāru.
Kur dzīvo? Urālpūces ir lielu mežu masīvu apdzīvotājas, priekšroku dod jauktu koku mežiem mitrās augsnēs. Svarīga vecu un dobumainu koku klātbūtne dzīves vietā.

Kā dzīvo? Urālpūces ir slinkas ligzdu vijējas un vienmēr cenšas izmantot citu gatavotās migas (piemēram, vāveru), lielo plēsīgo putnu pamestās ligzdvietas, dobumainus un pusdobumainus kokus, kritušus stumbeņus vai lielus putnu būrīšus.

Ko ēd? Plēsējs, kura ēdienkarti galvenokārt sastāda dažādi peļveidīgie grauzēji, abinieki (pārsvarā vardes), kukaiņi, nelieli un vidēji lieli putni, kā arī citi nelieli zīdītājdzīvnieki.

Vai zināji? Urālpūces ir salīdzinoši agresīvi putni – tās savus mazuļus rūpīgi aizsargā. Var uzbrukt arī cilvēkam, it īpaši, ja putnēni ir pavisam mazi vai tikko pametuši ligzdu. Ziemas laikā, medījot peles, urālpūces spēj ienirt pat 20-30 cm biezā sniega segā.

Tēviņu riesta sauciens sadzirdams līdz divu kilometru attālumam un nedaudz atgādina dziļu un dobju riešanu. Mātītēm kliedziens līdzīgs, taču mazliet aizsmakušākā balsī.

Ar ko urālpūce atšķiras no citām pūcēm? Urālpūci pēc izskata no citām pūcēm var atšķirt pēc samērā garās astes (tādēļ to reizēm sauc arī par garastes pūci) un lielākiem ķermeņa izmēriem. Urālpūcēm ir gaiši pelēcīgs/brūngans apspalvojums ar vairākiem tumšiem svītru marķējumiem. Galva ir samērā maza, vienkārša un gaiša, ar mazām, melnām acīm un dzeltenu knābi.

Kopīgais pūču dzimtas putniem

  • Medījumu pūces apēd kādā drošākā vietā virs zemes, piemēram, koka zarā, iepriekš nodurot ar saviem asajiem nagiem. Mazāka izmēra upuri tiek norīti veseli (ar visām spalvām, matiem, kauliem un nagiem), ar galvu pa priekšu, bet izmēros lielākus dzīvniekus, arī tad, ja tie domāti mazuļu izbarošanai, pūces ar knābja palīdzību saplosa pa gabaliem. Pēc medījuma sagremošanas, pūces veido atrijas – kamolā savijušās nesagremotās ēdiena paliekas. Ja medījuma bijis ļoti daudz, viss vienā reizē neapēstais tiek paslēpts.
  • Visas pūces ir tālredzīgas un nespēj saskatīt neko, kas atrodas to degungalā – tādēļ pie pūču knābjiem ir īpašas jutīgas spalviņas, ar kuru palīdzību tās aptausta savu medījumu. Pūcēm, salīdzinot ar dienas plēsīgajiem putniem, ir laba binokulārā redze – abu acu redzes leņķis pārklājas par 50-70%, kamēr citiem putniem tikai par 30-50%. Pūces savu galvu var kustināt uz visām pusēm līdz pat 270°.
  • Ausis visām pūcēm atrodas sejas spoguļa malā, kā garenas atveres un ir novietotas asimetriski.
  • Visas pūces briesmu brīžos spēj sabozt spalvas uz augšu, it kā kļūstot lielākas, un šņākdamas cenšas iebiedēt savu uzbrucēju.
  • Visām pūcēm ir raksturīga olu dēšana un perēšana reizē. Šī iemesla dēļ pūču ligzdās vienlaicīgi var būt dažāda vecuma putnēni. Ja vecākiem trūkst barības, tie izbaros un izaudzinās tikai vienu, vecāko mazuli. Stiprākais putnēns nereti var nogalināt un apēst savus brāļus un māsas. To sauc par kainismu.
  • Pārsvarā visas pūces ir nometnieces un labprāt apdzīvo vienu noteiktu teritoriju. Tās ir monogāmas (nereti uz mūžu) un katru gadu pavasarī, riesta laikā, atkal atrod savu pastāvīgo partneri un kopīgi nostiprina ligzdošanas teritoriju (kas katru gadu, atkarībā no apstākļiem, var nedaudz mainīties).
  • Savus upurus atrod ar lieliskās dzirdes palīdzību. Pārsvarā pūces medī un ir aktīvas naktīs un krēslas stundās, ļoti retos gadījumos dienā.
  • Olas pūcēm perē tikai mātītes, taču par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie pūčulēni ligzdu pamet vēl kārtīgi neapspalvojušies, taču uzturas tās tuvumā kamēr pilnībā pieaug.
  • Visas pūces neapšaubāmi tiek uzskatītas par gudrības, zināšanu un vieduma simbolu. Citās kultūrās atkal saistītas ar nāvi, sērām, maģisku varu un ļaunumu. Nereti tieši pūces nes ziņas no Aizsaules, piemēram, par tuvinieka aiziešanu.


Līgatnes dabas takās dzīvo viens urālpūču puisis. 

Čiepstonis
Dzimis 2016. gadā. Dzimšanas diena precīzi nav zināma.
LDT kopš 10.06.2010.

Liels pļāpa un sūdzambībele savai audžu mammai - cilvēkam. Ļoti patīk frizēt tās matus un klusi čukstēt ausīs dažādus mīļvārdiņus. Vērīgs un zinātkārs par pasauli sev apkārt. Uzticīgs saviem principiem. „Tumšais putniņš”, kurš sevi līdz galam vēl nav parādījis.


 .