Pelēkais zaķis (Lepus europaeus)
Īsa vizītkarte
Svars:
4-6 kg
Garums: 55-70 cm; aste – ~10 cm; ausis – nedaudz vairāk par 10 cm. Mātītes nedaudz lielākas un par ~ 200 g smagākas par tēviņiem!
Dzimumbrieduma iestāšanās: aptuveni gada vecumā
Riesta laiks: marts – septembris; iespējami pat 2, 3 metieni gadā
Grūtniecības ilgums: ~ 1,5 mēneši (42-43 dienas)
Pēcnācēju skaits: 3-5 (2-9), dzimst no marta (pirmais metiens) līdz septembrim (pēdējais metiens)
Dzīves ilgums: 7-13 gadi, tēviņi dzīvo ilgāk par mātītēm
Dabiskie ienaidnieki: suņi, kaķi, lapsas, lūši, vilki, lielie plēsīgie putni
Sugas statuss Latvijā: Samērā bieži izplatīta suga visā valsts teritorijā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes 2017. gada datiem Latvijā dzīvo ap 23 500 pelēko zaķu.
Kur dzīvo? Garauši galvenokārt apdzīvo atklātas ainavas, kultūraugu sējumus, kā arī ūdenstilpju, mežmalu, sīkmežu, purvmalu un krūmāju zonas. Priekšroku dod vietām, kas bagātas ar gardu zālaugu barību.

Kā dzīvo? Pārsvarā – pa vienam. Tikai vairošanās un mazuļu audzināšanas laikā zaķi meklē citu zaķu sabiedrību. Un arī uz salīdzinoši īsu brīdi. Par zaķēniem rūpējās tikai māte, kas izpaužas kā mazo pabarošana un skriešana tālāk savās darīšanās. Jau aptuveni mēneša vecumā jaunais zaķis uzsāk patstāvīgu dzīvi.

Zaķi ir ļoti uzmanīgi dzīvnieki. Viņi nereti cieš no dažādām slimībām, nelabvēlīgiem laika apstākļiem, lauksaimniecības tehnikas un cilvēku lietotās lauksaimniecības kultūru ķimizācijas.

Ko ēd? Zaķi ir izteikti zālēdāji ar ļoti plašu barības spektru. Ko tad nozīmē plašs? Pienenes, āboliņš, dažādas graudzāles, kāpostu, tauriņziežu un asteru dzimtas augi, pākšaugi, kukurūza, zālāji un labība, sakņaugi, dārzeņi, koku un krūmu miza, zari, jaunie dzinumi, pumpuri.

Vai zināji? Nepieciešamības gadījumā, piemēram, palu laikā, zaķi labi peld.

Zaķu acis ir nedaudz izvalbītas, redzes leņķis nedaudz mazāks par 3600. Redze ļoti vāja – tālumā zaķi var izšķirt vien kustīgus objektus.

Briesmu brīžos spējīgi pārvietoties ar 50 km/h lielu ātrumu, izdarot spējus sānlēcienus un virziena maiņas, tādā veidā nogurdinot savu vajātāju.

Zaķi ir uzņēmīgi pret dažādām slimībām un bieži ir to nēsātāji un izplatītāji. Cieš arī no nelabvēlīgiem laika apstākļiem, lauksaimniecības tehnikas un cilvēku lietotās lauksaimniecības kultūru ķimizācijas.

Riesta laikā starp tēviņiem vērojamas interesantas cīņas jeb boksa mači – tie saslejas pakaļkājās un izdara sitienus ar priekškājām. Tēviņi mēdz izdot arī svilpojošas skaņas un ar pakaļkājām sist (bungot) pa zemi.

Zaķiem ir raksturīga koprofāgija jeb savu ekskrementu ēšana. Tas gremošanas sistēmā ļauj ēdienu pārstrādāt pilnībā un palīdz labāk uzsūkties dažādām barības minerālvielām.

Daudzviet zaķi un truši tiek asociēti ar Mēnesi un saukti par Mēness dzīvniekiem. Tie simbolizē arī auglību, veiklību, attapību, modrību un maģisku spēku.

Mīti un patiesība Baltais zaķis nav pelēkā zaķa ziemas "versija". Tās ir divas dažādas sugas! Kā atšķirt pelēko zaķi no baltā zaķa? Baltais zaķis ir nedaudz mazāks un druknāks par pelēko zaķi, ar īsākām ausīm, kājām un asti, turklāt bez raksturīgā melnā plankuma astes augšpusē kā tas ir pelēkajam zaķim. Pelēkā zaķa apmatojums cauru gadu ir pelēcīgos toņos, kamēr baltais zaķis ziemā ir balts, bet vasarā tērpjas brūnganā kažokā. Pelēkais zaķis pārvietojas ar garākiem lēcieniem, pakaļkājas izsviežot tālāk uz priekšu nekā to dara baltais zaķis. Pelēkais zaķis cilpas met retāk un tās ir lielākas. 


Līgatnes dabas takās pelēkie garauši mitinās vienā voljērā kopā ar stirnām. 

Līgatnes zaķi lielāko savas dzīves daļu tie pavada spēlējot paslēpes ar zvērkopjiem, stirnām, kraukļiem un visiem pārējiem, kas nav to sugas. Reizēm apmeklētājiem redzami mielojamies savā barotavā vai kāda iztraucēti skrienam pa voljēru. Toties Līgatnes dabas taku dzīvnieku kopēji, pateicoties šiem neredzamības ekspertiem, ir lieliski iemanījušies atšķirt vienkāršu pērnās zāles kušķīti no tāda, kam ir arī acis...


 .