Jenotsuns (Nyctereutes procyonoides)
Īsa vizītkarte
Svars:
vasarā – 4-7 kg, ziemā – līdz pat 10-12 kg un vairāk
Garums: 60-80 cm (tēviņi lielāki par mātītēm); aste – apmēram 20 cm
Dzimumbrieduma iestāšanās: aptuveni 9-11 mēnešu vecumā
Riesta laiks: februāris - marts
Grūtniecības ilgums: 60-70 dienas
Pēcnācēju skaits: 6-9, dzimst galvenokārt maijā
Dzīves ilgums: vidēji 5-6 gadi, nebrīvē līdz pat 11 gadiem
Dabiskie ienaidnieki: vilki, klejojoši suņi, atsevišķos gadījumos arī lapsas un lūši
Sugas statuss Latvijā: Samērā vienmērīgi un bieži izplatīta suga visā valsts teritorijā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes 2017. gada datiem Latvijā ir ap 26 300 jenotsuņu.
Kur dzīvo? Jenotsuņus var sastapt galvenokārt mitros jauktu koku un lapu koku mežos, purvu, ezeru vai upju tuvumā, dažādu ūdenstilpju piekrastes zonās, ar krūmiem aizaugušās palieņu pļavās, zāļu purvos un citās purvmalās. Ziemas mītnēm nereti izvēlas pamestas lapsu vai āpšu alas, pašu raktas migas vai citas dabiskas slēptuves.

Kā dzīvo? Latvijas mazākais suņu dzimtas dzīvnieks, izrādās, ir ļoti mīļš un uzticīgs partneris ne tikai savai otrajai pusītei, bet arī reiz izvēlētajai teritorijai. Jenotsuņi viens otru izvēlās visam mūžam un gandrīz visu dara kopā – meklē barību, pastaigājās, atpūšas, audzina pēcnācējus un pat ziemo! Jenotsuņi ir vienīgie suņu dzimtas dzīvnieki, kuri dodas ziemas snaudā. Aukstos ziemas mēnešus, visbiežāk periodu no novembra līdz martam, tie pavada neaktīvā stāvoklī, daļējā ziemas miegā, un pārtiek no rudenī uzkrātajām tauku rezervēm. Taču atkušņu laikā, siltās dienās, jenotsuņi var pamosties un doties barības meklējumos. Iespējams, ziemas snauda ir skaidrojama ar jenotsuņa mazo, zemo augumu un īsajām kājām, kuru dēļ pārvietošanās dziļajā sniegā un barības atrašana (un noķeršana...) varētu būt apgrūtināta. 

Ko ēd? Šie dzīvnieki, lai gan skaitās plēsēji, ir izteikti visēdāji, kuru ēdienkarte mainās atkarībā no sezonas. Lielāko tiesu pusdienu šķīvja parasti sastāda dažādi peļveidīgie grauzēji, kukaiņi, abinieki, uz zemes ligzdojošie putni un to olas, augļi un ogas. No lauksaimniecības kultūrām labprāt mielojās ar auzām, kukurūzu, ķirbjiem un citiem zaļumiem.

Vai zināji? 

Briesmu brīžos jenotsuņi mēdz izlikties par beigtiem – pieplok pie zemes, aizver acis un sastingst. Un reizēm komplektā nāk arī izcili nepatīkama smaka...

Latvijā oficiāli introducēti 1948. gadā, taču manīti jau agrāk – ap 1943. gadu. Īstā jenotsuņu dzimtene ir Austrumāzija. Pie mums ieviesti ar domu papildināt medījamo dzīvnieku klāstu.

Atšķirībā no citiem suņu dzimtas dzīvniekiem, jenotsuņi īsti nerej – tā vietā tie izdod dažādas citas skaņas.

Jenotsuņi ir ļoti tīrīgi un kārtīgi – savas tualetes viņi ierīko un izmanto vienā noteiktā vietā. Nokārtošanās vietas kalpo arī indivīdu saziņai.

Jenotsuņi ir ļoti uzņēmīgi pret kašķi un trakumsērgu - var veicināt šo slimību un parazītu izplatību.

Jenotsuni nereti jauc ar jenotu. Jenotsuņi un jenoti ir divas atšķirīgas dzīvnieku sugas. Jenoti dzīvo Amerikā un kāpj kokos. Jenotsuņa aste ir strupa un samērā vienkrāsaina, bet jenota – garāka un svītraina.

Jenotsuņa zinātniskais vārds radies no grieķu valodas (“nycto” - nakts un “ereutes” - klejotājs) un nozīmē “nakts klejotājs”.


Līgatnes dabas takās dzīvo trīs jenotsuņu brāļi – Jēcis, Pēcis un Pūks.

Jēcis. Pēcis. Pūks
Dzimšanas diena – 03.07.2010.
LDT kopš 03.07.2010.

Visi trīs ir rūdīti vecpuiši, kuri savu dzīvi pavadījuši kopīgā, biedriskā un saticīgā kompānijā. Visi trīs ir arī īsti neredzamības eksperti un slēpšanās meistari, kuriem iejaukšanās voljēra un privātajā dzīvē diez ko neiet pie sirds. Apmeklētājiem tas ir liels prieks un balva ieraudzīt šo noslēpumaino trio, rīta vai vakara stundās omulīgi sauļojamies kādā savas teritorijas stūrī.


 .