Vecā Kraukļa mazdēls stāsta – 5
Krā, krā!
Sveiciens gandrīz pavasarī! Es te tagad sēžu bērza zarā pie Līgatnes dabas taku
klēts un priecājos par pirmajiem, no zemes laukā izlīdušiem sniegpulkstenīšu
asniem, tepat man zem kājām. Lai vai kādi sniegi un ledi būtu visapkārt, dabas
pasaule nelokāmi mostas no ziemas miega!
Līgatnes dabas takās aizgājusī nedēļa bija makten vētraina. Tiešā nozīmē. Jo vēja brāzmas pūta pa gaisu ne tikai pērnās lapas, sīkus zariņus, putnus, čiekurus, maisiņus un citus gružus, bet arī nogāza pa kādam kokam. Un nogāza tā, ka meža cūku laipa pušu gan! Atklājuši lielo skādi, Līgatnes dabas taku cilvēki skrēja kā sadeguši apiet visus dzīvnieku voljerus, apskatīt žogus, pārbaudīt ceļus un takas, kā arī steidzās izfunktierēt, kur lai tagad laiž cilvēkus, ja vējā krītošie koki salauzuši laipu un pārrāvuši taku maršrutu? Mēs, lielie putni kraukļi, tik lidinājāmies apkārt, uztvēruši gaisa plūsmas un planējām visam notiekošajam pāri. Kas tad mums, kuriem neviens kritis koks nekad gaisa trases nav bojājis? Bet dabas taku apmeklētājiem nu jāmēro apkārtceļš gar lūšu iežogojumu līdz autoceļam un tad pa labi līdz skatu tornim.
Nākamais jaunums
ir tāds, ka lielais aļņu puisis Jusis nu beidzot ir kļuvis par vienradzi, jo
sazin kur nometis un pazaudējis vienu savu ragu. Es jau gan vēlāk viņu atradu,
bet nevienam neatklāju – lai tie cilvēki, ja viņiem vajag, to ragu meklē paši! Drīz
Jusis nometīs arī otru savas galvas rotas pusi un tad neviena no trim viņa
sievām, alnenēm, no Juša vairs nebaidīsies un droši trenkās bulli prom no
barotavas. Tā viņam arī vajag, ka tik ilgi šefoja apkārt un tēloja lielo,
nepieejamo bosu!
Tagad biežāk var
izklaidēties arī pie lāču puikām. Abi pinkaiņi itin bieži redzami spēlējamies
ārpus mājas viens ar otru, kādu koka zaru vai boju bumbas vietā. Laikam jau lielais
ziemas miegs būs pārgājis. To var attiecināt arī uz āpšiem. Gan voljerā mītošie
brāļi, Tedijs ar Bosīti, gan viens savvaļas āpsis, kurš dzīvo netālu no aļņu
voljera, pēdējā laikā aiz sevis atstāj daudz pēdu nospiedumu. Tātad nakts
aktivitātes sit augstu vilni un pavasaris tiešām vairs nav aiz kalniem! Kā ne
kā, pamanāmāki kļuvuši arī melnie meža strazdi, piesaulītē, kur zeme vairāk
atkususi, rušinādamies kopā ar vietējo zīlīšu baru.
Bet vispār, šīs
pavasara vēsmas, kas likušas Līgatnes dabas taku iemītniekiem sarosīties un
kļūt kustīgākiem, kraukļuprāt nemaz tik labas reizēm nav. Un ziniet kāpēc?
Tāpēc, ka nu mierīgi ieturēt maltīti dzīvnieku voljeros paliek arvien grūtāk!
Gan lāči, gan lūši daudz aktīvāk dzenā mūs prom, neļaujot pārbaudīt, vai viņiem
atnestās pusdienas ir pietiekoši labas un garšīgas. Vai ta viņiem žēl pāris
kumosu? Nē, ēdīšot paši! Un vēl TĀ dusmojās uz mums! Pēc tādas attieksmes
saņemšanas nav jau brīnums, ka mana trešās pakāpes māsīca Melnspārne pēdējā
laikā vairs nav redzēta. Nez, kur viņa būs aizlidojusi?...
Jūs jau jūtat,
iet mums te raibi un krāsaini. Nu, gluži kā pagājšsestdien Līgatnē notikušajā
„Karnevāla jampadracī”! Garām lidodams, es no augšas noskatījos kā dažādās
ērmotās maskās ieģērbušies cilvēki, spēlēdami un dziedādami, lēkāja apkārt
dīķim. Un paši domāja, ka tiešām ir līdzīgi alnim, ūpim vai lācim. Phe! Lai
atbrauc labāk uz Līgatnes dabas takām un apskatās dzīvē, kādi tad tie meža
kustoņi īstenībā izskatās. Tā lūk!
Es nu došos izvingrināt spārnus. Tiekamies jau martā! Krāāā!