Vecā Kraukļa mazdēls stāsta - 1
“Krrā, krrā! Sveiciens visiem! Vai
atceraties Veco Kraukli, Līgatnes dabas taku stāstu vēstnesi, kurš te ķērca daudzus
gadus atpakaļ? Viņš bija mans vectēvs, kurš nu jau spārnus pleš citos gaisos un
citas ausis pilnas būs piedziedājis… Bet es, viņa mazdēls Kraukļķērcis, padzirdēju,
ka te itin laba dzīvošana esot un nolēmu pārvākties uz dzīvi šeit! Un turpināt
sava vectēva iesākto darbu - stāstīt jums, pārējiem, kas Līgatnes dabas takās
ik nedēļu notiek. Tad nu klausāties!
Lai noorientētos pats un iepazīstinātu arī jūs, tad laikam nedaudz jāpastāsta par katru šeit mītošo un apmeklētājiem apskatāmo dzīvnieku sugu.
Vissmieklīgākie ir pelēkie zaķi, kas dzīvo
stirnu aplokā. Ik pa brīdim tie skrien uz riņķi kā aptrakuši, visiem
skatītājiem par prieku. Arī es ar citiem kraukļiem mīlu tos šad tad pakaitināt
un tad smieklos ķērkt pa visu apkārtni, lūkojoties kā tie ļepatodami uzskrien
virsū stirnām un cits citam. Stirnas gan pārāk lielu vērību garaušiem nepievērš
- sak, nav ko tādus nemaz ņemt par pilnu…
Arī aļņiem dullums nereti prātā - garās
kājas mētādami, ausis nožmieguši, skaļi īdēdami un aulēkšodami, mūsu Gada
dzīvnieki voljerā griež vienu sniega vērpešu danci pēc otra. Tā jau pie dzīvniekiem
ir - ja tie jūtas labi un ar dzīvi apmierināti, viņi spēlējas. Saulcerīte ar
Fredi, kā vecs un saticīgs pensionāru pāris, no savas voljera puses tik
noskatās, kā otrs aļņu bariņš ragainā Juša vadībā, pēc pēkšņajiem rotaļu
uzplūdiem atgādinādami dīvainus sniegavīrus, dodas uz barotavu mieloties ar
kaltētām zaru slotiņām - visu aļņu lielo ziemas kārumu.
Lai gan ir janvāra beigas un meža cūku riests
dabā oficiāli beidzies, šķiet, Ansim neviens to nebūs pateicis. Jo mūsu ruksis
ar meža cūceni Grietu, rociņās saķērušies un mīļi bubinādami, vēl joprojām ir
redzami manāmā kāzu noskaņojumā. Mani novērojumi gan liecina, ka Ansis nav
pārāk uzticams vīrs, jo ik pa laikam piestaigā pie otras voljerā dzīvojošās
cūciņas Magones, pārbaudīdams viņas domas par otro medusmēnesi. Tad jau
pavasarī redzēs, cik strīpainu sivēnu atkal skries bariņam pa vidu, he, he…
Turpat netālu rimtu dzīvi turpina Līgatnes
dabas taku lūšu ģimene, baltajā ziemas ainavā kļuvusi apmeklētājiem krietni
pamanāmāka, jo nav vairs lapu un zāles raibuma, kurā paslēpt savus plankumainos
augumus.
Smuku kažoku saaudzējis arī lapsu puika Lapsis,
sniegā izceldamies gluži kā ruds un pūkains kamols. Katru dienu tas gaida
kopēju ar kādu gardumu - vislabprātāk pāris kraukšķīgu pelīšu izskatā. Itin
bieži zvērkopji, lai Lapsim interesantāk, peles sakarina mazu, voljerā augošu
eglīšu zaros. Lapsim un dzīvnieku kopējiem tā ir savdabīga rotaļa, kas patīk
abām pusēm. Dažkārt Lapsis, kopējam atnākot, pats jau skrien no eglītes uz
eglīti, degunu gaisā izslējis un cerīgi skatās te uz augšu, te uz cilvēku kā
jautādams “Nu, kur ir mana pelīte?”
Daudz gardumu tagad var atrast pie lāčiem.
Kā ne kā, pavisam nesen lācenīte Ilzīte nosvinēja savu 18. dzimšanas dienu ar
gardu torti voljerā, bet vakar - vārda dienu. Vēl tagad mēs, kraukļi, kopā ar
sīļiem, žagatām, dzeņiem, zīlītēm, dzilnīšiem un citiem putniem ielidojam lāču (un
citu dzīvnieku) voljeros, lai pamielotos ar dažādām viņu ēdienu paliekām. Līgatnes
dabas takas mums ir īsta bezmaksas restorānu paradīze! Tā, piemēram, lāču
puikas, nejēgas, ne gardās laša asakas prot apēst, ne pērnās ogas novērtēt!
Atnesa tiem atkausētas avenes un lācenes, bet ko šie? Lācenes vēl apēda, bet
avenēs resnais tuntulis, Puika, ņēma un izvārtījās! Būtu uzreiz mums atdevis!
Pēc pusdienām gan abi parasti uzreiz lien atpakaļ migā gulēt - ziema taču!
Lielāka garlaicība valda āpšu un jenotsuņu
voljeros, jo to iemītnieki šobrīd bauda lielo ziemas miegu un par pasauli ārā
neinteresējās. Arī ūpji un pārējās pūces, kā arī staltbriežu ģimene mierīgi
vada dienas savās teritorijās. Veiklās vāveres biežāk ārā redzamas rīta pusē. Paēdušas
pusdienas, tās nolien savās midziņās. Līdzīgu taktiku piekopj arī meža cauna
Vaņka, lai gan puiša ziņkārīgā daba biežāk liek tam izbāzt degunu no būdas.
Ziema gan te tagad smuka - visi koki
sniegā, zemi klāj baltas kupenas, kurās savus pēdu nospiedumus atstāj apkārt
mītošie meža iemītnieki - caunas, lapsas, zaķi, stirnas, brieži un citi, kā arī
cilvēki, taku apmeklētāji un slēpotāji.
Šoreiz tā garāk sanāca jums dzīvi šeit
aprakstīt, lai gan jau tā daudz ko atstāju “aiz kadra”. Nekas, pie iepazīšanās
tas pat der. Tagad gan došos pārķemmēt
stirnu voljeru - tikko redzēju kā brālēns ar brangu ābola gabalu no turienes
izlidoja! Eu, atstāj man ar! Krrāā!”