Dzīve ārpus dzīvnieku voljeriem Līgatnes dabas takās
Iestājoties „globālajai sasalšanai”, varētu likties, ka lielais aukstums būs mazliet apstādinājis ierasto rosīšanos dabas un dzīvnieku pasaulē, taču, izrādās, tā nebūt nav. Vismaz noteikti ne Līgatnes dabas takās. Un ārpus pastāvīgo iemītnieku voljeriem ne tik. Nu, kā gan lai paliek uz vietas, ja vēders mūždien burkšķ aiz izsalkuma un sals pats spiež kustēties un uzturēt „siltumu kaulos”? Protams, tiem Līgatnes dabas taku dzīvniekiem, kuriem par pusdienām un siltu migu nav jāuztraucas, arī lielais aukstums neliekas nekāda dižķibele. Bet, ko tikmēr dara to ārpusmāju kaimiņi?
Lielākajai daļai meža dzīvnieku un putnu dabā šis ir tāds kā iztures laiks, kad rudenī, uz labas ēšanas rēķina uzkrātā tauku kārtiņa jau padilusi, šādi tādi noslēptās barības apcirkņi patukšoti, ēdamais mežā lēnām sarūk, bet līdz pavasarim ar jaunu ražu vēl jāgaida... Tad nu nekas cits neatliek, kā vien nepadoties un turpināt darboties!
Līgatnes dabas takās laikam visaktīvākie un ārpus dzīvnieku voljeriem redzamākie savvaļas iemītnieki ir kraukļi. Augām dienām tie skaļi ķērkdami lidinās virs stirnu, lāču, lapsu, jenotsuņu, lūšu un meža cūku aplokiem, veikli čiepjot dažādus barības pārpalikumus. Viņu zaglīgajās pēdās iet arī žagatas, sīļi, zīlītes un citi mazāki putniņi. Tā, piemēram, zīlītēm un dzilnīšiem visiemīļotākais ēdiens ir maize un sausā suņu barība, ar ko laipni padalās lielie gulētāji lāči, kā arī speciālās granulas stirnām, briežiem un aļņiem. Šāda barība tīri labi iet pie dūšas arī sīļiem. Pieēduši pilnus vēderus un juzdamies ar sevi un dzīvi itin apmierināti, tie izklaidējas mēģinot atdarināt dažādas apkārtnē dzirdamas skaņas. Bieži vien dzīvnieku kopēji, iedami savās gaitās, tik nosmīn, dzirdot kaut kur netālu kokā ņaudam melno runci Mori, labi zinot, ka īstenais balss īpašnieks patiesībā ienācis telpās apsildīties...
Šis gads īpaši veiksmīgs padevies vāverēm, jo daudzas Līgatnes dabas takās augošās egles vēl joprojām ir pilnas čiekuriem. Tā nu vāveres un dzeņi, šur un tur uz apmeklētāju takām, margām vai citur atstājuši čiekuru pārpalikumus. Ja čiekuru ēdusi vāvere, tā to apgrauzusi smukas serdītes izskatā, bet, ja dzenis, tad čiekurs izskatās kā „izplūkāts” – ar atvērtām zvīņām un spurains.
Ar savu klātbūtni Līgatnes dabas taku mežos sevi nodod arī tādi dzīvnieki kā lapsas, stirnas, brieži, caunas, meža cūkas un citi. Piemēram, savvaļas lapsu apmeklētāji labi var saost arī pa gabalu – iezīmējot savu teritoriju, tā gaisā atstāj asu, specifisku smaržu. Savukārt meža cūkas, ar saviem deguniem meklējot barību, nereti uzrakušas nelielus zemes laukumus. Un, protams, itin visur sniegā ir redzamas dažādu dzīvnieku pēdas. Jenotsuņu voljeru uz ziemu, šķiet, vispār ir izīrējusi meža cauna, kuras ķepu nospiedumi teju katru dienu redzamas vijoties starp visām vietām, kur zvērkopji parasti likuši barību. Tā kā jenotsuņi šobrīd guļ un netiek ēdināti, tad arī caunai pusdienas iet gar degunu, bet – ko padarīsi, ja cerība mirst pēdējā...
Tā nu pie mums, Līgatnes dabas, šobrīd iet. Nebaidieties no lielā aukstuma un brauciet skatīties, klausīties un sajust arī paši!